Mana īstā doma par Bourbon Vanilla Tallow Balmu (un kāpēc tas strādā, kad nekas cits nestrādā)

Tā. Es sēžu, skatos kaut kādu seriālu, bet patiesībā nedomāju par to. Domāju par savu ādu. Un par šo burkānu ar balzamu, kas stāv blakus. Tā ir tā Bourbon Vanilla smarža. Taukus. No liellopa. Uz sejas. Es zinu, tas izklausās... nu, jā. Bet es par to gribu uzrakstīt, jo pēdējās nedēļās man ir vienalga, kā tas izklausās. Tas strādā. Mans zods vairs nelūst. Mana seja ziemā nav kā sausa papīra servete. Un es esmu pārsteigta.

Vienmēr esmu bijusi sausa āda. Nevis tāda glīta, apmierinoša sausa. Bet drūma, nievājoša sausa. Ziemā – katastrofa. It kā kāds būtu paņēmis manu seju un pārvērtis to par putekļu mākoni. Visi pamatkrēmi no aptiekas, tie dārgie arī, tie tikai sēdēja virsū. Kā plēve. Vai pilnīgi izzuda pēc stundas. Atceros, nopirku vienu par 30 eiro, domāju – nu tagad. Pēc nedēļas mans zods bija sarkans un raustīgs kā jaunpienācēja ķirzaka. Lūpas? Aizmirsti. Pastāvīgas plaisiņas. Es izmēģināju vasku, medus maskas, aloe veru. Nekas. Tas vienkārši lika man justies vēl vairāk kā projektu, kas neizdodas.

Un tad kāda draudzene, kurai āda vienmēr izskatās perfekta (un kura mīl visus tos dabiskos lietus), ieteica tauku balzamu. Tallow. No liellopa. Es paskatījos uz viņu tā. "Kā... lard?" Es teicu. Viņa tikai pasmaidīja. "Pameklē Etsy. Tur ir viens, ko dara Francijā. Smaržo pēc vaniļas. Pamēģini."

Es neko nepamēģinātu. Tas izklausījās pretīgi. Bet tad pienāca janvāris, un manas rokas sāka izskatīties pēc vecas kartona kastes. Sāpēja. Es biju izmisusi. Tāpēc nopirku. Bourbon Vanilla Whipped Tallow Balm. Nopirku tāpēc, ka vaniļa vismaz smaržo labi. Un tāpēc, ka biju izmisusi.

Kā es vispār sāku lietot liellopa tauku balzamu uz sejas

Tas atnāca mazā burciņā. Smuka. Silti dzeltenīga masa. Atvēru vāku. Un jā, tas smaržoja pēc vaniļas. Bet nevis pēc saldumu veikala. Vairāk kā... kafijas veikalā, kur apakšā ir kaut kāds karstais dzēriens. Bourbon, laikam. Silti. Patīkami. Nebija nekāda "vieglā smaržoņa" vai "pēdu nokrišņu". Vienkārši labs.

Tekstūra bija... citāda. Putekšņaina? Putotā? Pieskāros – ļoti blīva, bet, uzberot uz pirksta, tā uzreiz kļuva eļļaina. Kā sviests, kas ir istabas temperatūrā. Es biju skeptiska. Iedomājos to visu uz sejas. Eļļainu seju. Briesmas.

Bet es to izdarīju. Vakarā, pēc dušas. Paņēmu mazliet, sasildīju starp pirkstiem un uzberu uz sejas. Un tad... gaidīju. Gaidīju eļļainu plēvi. Gaidīju, ka jūtos kā cepešpannā. Nekas. Pēc minūtes tā it kā... izzuda. Iesūcās. Mana seja bija mīksta, bet ne lipīga. Visnotaļ. Patīkami mīksta. Kā bērna elkoņa iekšpuse. Tas bija dīvaini.

Sāku lietot katru vakaru. Un tad arī rītos, pirms hidratējošā krēma. Mazliet. Kā "pamatnes slāni". Un, lūk, pēc nedēļas kaut kas mainījās. Mana seja pārstāja vilkties pēc tīrīšanas. Pazuda tas pastāvīgais "man vajag kremu, man vajag kremu" sajūta. Tas vienkārši... bija mierīgs. Kā tas balzams to izdarīja? Es uzzināju, ka liellopa tauki (ja tie ir no labi barotiem liellopiem, kā šie) ir ļoti līdzīgi cilvēka ādas taukiem. Sebumam. Tāpēc āda to atpazīst un uzsūc. Nevis noliecas virsū kā svešu ķīmiju. Tas ir kā atgriešanās mājās. Dabiska mitrinātāja loma. Tas ir tas, ko viņi domā, sakot "tallow balm for dry skin". Tas nav tikai frāze. Tas ir īsts.

Ko šis konkrētais vaniļas tauku balzams patiesībā dara

Tas ne tikai mitrina. Tas labo. Vismaz man tā šķiet.

Piemēram, mans zods. Katru ziemu – sarkans, raustīgs, nievājošs. Esmu mēģinājis visu. Pēc divām nedēļām ar šo balzamu (beru uz visa seja, bet uz zoda biežāk un biezākā kārtā)... tas vienkārši... apklusa. Kā apsēstais suns, kuram beidzot iedeva ēst. Āda vairs nav saspringta. Nav sarkana. Tas ir tik vienkārši, ka tas ir kļuvis par normu. Es to vairs nepamanu. Un tas ir lieliski.

Lūpas. Es tagad lietoju to arī uz lūpām. Pirms gulētiešanas. Nedaudz. Rītā – mīkstas. Bez plaisām. Bez tās sajūtas, ka tās ir pārklātas ar kaut ko, kas tikai slēpj problēmu. Nē. Tās ir vienkārši veselas.

Un rokas. Ak, dievs, rokas. No mazgāšanas, dezinfekcijas. Tās izskatījās pēc kāda kartona. Es sāku berzt šo balzamu uz rokām pēc katras mazgāšanas. Mazliet. Tas uzreiz iesūcās. Tagad tās atkal izskatās pēc rokām. Nevis pēc senas mākslīgās ādas.

Es to saucu par labāko dabisko mitrinātāju sausai ādai, jo tas nav tikai krēms. Tas ir ēdiens ādai. Tas to baro. Es to saprotu tagad. Ziemas bojājumi? Aizmirsti. Tas tos izlīdzina. Kā kāds mierīgs, nepārtraukts remonts.

Mana āda pēc pāris nedēļām (un kāds nejaušs ieteikums)

Tātad, esmu lietojusi apmēram mēnesi. Vienu burciņu jau esmu gandrīz iztērējusi. Es jau esmu pasūtījusi nākamo. Tas jau viss pasaka.

Bet, lai būtu konkrēts: mana seja vairs nav "sausā āda". Tā ir... normāla āda. Viegli mataina. Pēc dušas tā nevilcas. Krēmu uzberu tikai reizi dienā. Makijājs gul labāk. Es vairs nedomāju par to katru stundu. Tas ir lielākais brīnums. Es vairs neesmu vergs savai ādai.

Es pat iesaku to savai mātei. Viņai ir tāda jutīga āda, psoriāze uz elkoņiem. Viņa arī vienmēr sūdzējās. Es iedevu viņai savu burciņu uz pāris dienām. Viņa atdeva to ar šādu izteiksmi sejā. "Kas tas tāds ir? Mani elkoņi vairs nesāp." Nu, lūk. Es teicu – liellopa tauki. Viņa paskatījās uz mani, tad uz saviem elkoņiem, pasmaidīja. "Labi."

Ja jūs meklējat kaut ko, kas nav tikai vēl viens krēms, kas apsolīs un neko nedarīs, tad šis ir tas. Tas ir kā... ādas apērklis. Tas to aizsargā. Baro. Es savu nopirku no vienas mazas Etsy veikals. Viņi to dara Francijā. Viss ir vienkārši, bez muļķībām. Tā ir tāda veida lieta, ko atrodi nejauši un tad brīnies, kā tu iztiku bez tās.

Īsi jautājumi, ko man bieži uzdod

Vai liellopa tauki ir labi sejai? Jā. Tas izklausās dīvaini, bet, ja padomā, senāk cilvēki lietoja dzīvnieku taukus visam. Mūsu āda to atpazīst, jo tas ir ļoti līdzīgs mūsu pašu taukiem. Tas iedziļinās. Nevis paliek virspusē. Tāpēc tas ir tik labs dabiskais mitrinātājs sausai vai bojātai ādai.

Vai tauku balzams aizsērē poras? Man nē. Esmu ar tieši tādu ādu, kas no visiem krēmiem izraisa pūtītes. Bet šis kaut kā... izzūd. Tas absorbējas. Tas nedara to eļļaino, spīdošo efektu. Vairāk tādu mierīgu, barojošu. Protams, katram savs, bet man tas strādā perfekti.

Kā smaržo Bourbon Vanilla tauku balzams? Silti. Pēc vaniļas. Bet nevis pēc saldumiem. Vairāk pēc vaniļas pupiņas, kas ir mērcēta kaut kādā karstā, svaigā alkoholā. Bourbon. Tas nav pārāk salds. Tas ir ļoti patīkams, mājīgs. Vakara smarža. Neuzkrītoša. Man patīk.

Tā nu. Es sēžu, seriāls jau beidzies, manas rokas ir mīkstas, seja nav saspringta. Es esmu pārsteigta. Un priecīga. Ja jums ir tāda sausa, nelaimīga āda, kas ziemā izbrīnās pat jums pašiem, iesaku vismaz pameklēt. Varbūt kaut kas tik vienkāršs kā tauki no liellopa ir atbilde. Man tā bija. Es vairs neizskatos un nejūtos kā sausa papīra servete. Un tas ir diezgan lieliski.