Tā tas ir ar to taukainu krēmu: mans godīgais stāsts par burbonvanillas smaržu

Pirms dažām nedēļām, kādā trešdienas vakarā, es pēc darba sēdēju un skrūvējos internetā. Bija auksts. Tāds auksts, ka āda uz rokām izskatījās kā kartupeļu mizas. Es meklēju kaut ko, ko ietīt sejā. Kaut ko citu. Visi tie hialurons un ceramīdi mani vienkārši apnika. Un tad es ieraudzīju to – tallow balm. Taukainu krēmu. No liellopa taukiem. Par smaržu – burbonvanilla. Mana pirmā doma? Nopietni? Tauki? Uz sejas? Tas izklausījās... nu, dīvaini. Bet cena nebija kosmosa, un es biju noguris no visa, kas “uzreiz atjauno” un “revolucionāri”. Nopirku. Tā arī sākās mans stāsts ar liellopa tauku ādas kopu.

Es gaidīju sūnu. Saņēmu mazu, glītu burciņu. Atvēru. Smaka... hm. Smaržoja pēc vaniļas. Bet nevis pēc tā saldā saldumu veikala veida. Vairāk kā pēc kādas vecmāmiņas pagatavotas biezpiena plācenīšu krējuma, kurā ir iemaisīta vaniļa. Silti. Patīkami. Ne smaga. Tekstūra bija interesanta – sakultas, gaisīgas. Kā putukrējums, bet blīvāks. Uzliku uz pirksta. Auksts. Iesmērēju uz rokas. Un tad... nu, tas izzuda. Nevis pazuda, bet tiešām iesūcās. Bez tās eļļainās plēves, ko es ienīstu. Tas mani pārsteidza. Es domāju, ka būšu kā cepešpanna. Bet nē. Tā bija pirmā lieta, kas lika domāt: "Hmm. Varbūt šajā ir kaut kas."

Kāpēc vispār likt liellopa taukus uz sejas?

Es jums saku – sākumā tas likās absurdi. Mēs taču cīnāmies pret taukiem, vai ne? Notīram tos nost. Un tagad pirkt tos burciņā? Bet tad es sāku lasīt. Un prasīt. Un atcerēties.

Viss sākās ar to, ka manas rokas izskatījās briesmīgi. Tā sauso ādu cīņa ziemā. Nekas nelīpēja. Dārgie krēmi no veikala? Tie tikai slidēja pa virsu. Un tad es atcerējos savu vecmāmu laukos. Viņa nekad nemazīja ādu ar ķīmiju. Viņa lietoja tīras, vienkāršas lietas. Speķi. Sviestu. Dzīvnieku taukus ārstēšanai. Tā bija viņas "gudrība". Un viņas āda vienmēr bija mīksta. Tā kā, varbūt vecmāmiņām bija taisnība. Varbūt mēs esam pārāk sarežģījuši visu.

Šeit ir zinātniskā daļa, bet es to pateikšu savādi, jo tā arī to sapratu. Mūsu āda pašizdala tauciņus. Tos sauc par sebumu. Tas ir mūsu dabīgais mitrinātājs. Liellopa tauki no zālēm barotiem liellopiem (tieši tā – grass-fed beef tallow) ķīmiski ir ļoti, ļoti līdzīgi mūsu pašu taukiem. Tas nozīmē, ka āda to atpazīst. Un uzsūc. Padziļināti. Tā nav sveša eļļa, kas sēž virsū. Tā ir kā pārtika ādai. Tāpēc tas strādā arī ar jūtīgu ādu – tas nerada nekādu dumpi, jo tas ir paziņa, nevis svešinieks.

Un šis konkrētais krēms ir sakults. Tas nozīmē, ka tajā ir iebāzts gaiss. Tāpēc tas nav biezs, smags taukus gabals. Tas ir gaisīgs. Un tas ir no Francijas. Es nezinu, kāpēc tas man šķiet svarīgi, bet šķiet. Kā kvalitātes zīme. Vai kaut kas tāds.

Kas notika ar manu ādu pēc pāris nedēļām?

Es sāku lietot katru vakaru. Pēc dušas. Uz slapjas ādas. Tā ir lieta – ja āda ir mitra, krēms iesūcas vēl labāk. Es smērēju seju. Kaklu. Un, protams, rokas. Tās briesmīgās rokas.

Pēc pāris dienām pamanīju pirmo. Krāsu. Mana seja vairs nebija tik pelēka un nogurusi. Bija kaut kāds... spīdums. Nevis eļļains spīdums. Vairāk kā veselīgs spīdums. Kā tad, kad esi labi izgulējies. Es domāju, ka iztēlojos. Bet tad manas lūpas pārstāja plīst. Parasti ziemā tās ir kā zemes plaisas. Tagad nē.

Pēc nedēļas – rokas. Manas rokas pārstāja izskatīties pēc kārtīgiem kartupeļiem. Tās kļuva mīkstākas. Patiesi. Es to juta, satverot telefona stiklu. Vairs nečirkstēja. Un tas ir mans lielākais pet peeve – čirkstoša, sausa āda.

Bet lieta, kas mani pārsteidza visvairāk, bija ap acīm. Esmu vecāks par 30. Tās smalkās līnijas sāk parādīties. Esmu izmēģinājis milzīgu daudzumu kremu. Dārgu. Lētu. Šis... šis tikai nomierina to zonu. Tā kļūst mīkstāka. Izskatās mazāk nogurusi. Es nevaru teikt, ka līnijas ir pazudušas – nē. Bet tās ir daudz mazāk pamanāmās. It īpaši no rīta. Un tas ir bez tā dīvainā, dedzināšanas sajūtas, ko daži krēmi dod.

Viena svētdiena es visu dienu biju ārā, vējā. Bija mīnus pieci. Iepriekš mana seja būtu pārvērtusies par sarkanu, niecošu plēksni. Tagad? Nekas. Tikai nedaudz sasaltusi. Bet āda bija mīksta. Pat pēc visām šīm stundām. Tas man lika saprast, ka šis krēms nav tikai mitrinātājs. Tas ir aizsargājošs slānis. Kā dabīgs mētelis.

Tā, un kur es to vispār nopirku?

Es gribēju to pieminēt vidū, lai tas neizskatītos pēc reklāmas. Bet, ja jūs domājat, ka es devos uz kādu lielveikalu... nē. Es atradinu kādu mazu veikaliņu Etsy. Viņi tikai to ražo. Taukainus krēmus. Dažādās smaržās. Mans ir burbonvanilla. Viņiem ir arī neapstrādāts, bez smaržām. Un citas lietas. Man patīk, ka tas ir mazs ražotājs. Jūtas personīgāk. Kā pirkt kaut ko no kaimiņa, nevis milzīgas korporācijas. Iepakojums bija vienkāršs. Papīra kastīte. Bez plastmasas. Man tas patika. Viss notika ātri. Un, ja jūs domājat, ka esmu pārāk entuziastisks... es jau pasūtīju otro burciņu. Tā ir patiesība. Kad pirmā sāk beigties, es jutu nemieru. Kā tad, kad beidzas laba kafija un jāsāk no jauna ar kaut ko viduvēju. Es negribēju atgriezties pie tā viduvējā.

Es pat iedevu mazliet savai mātei. Viņai ir ļoti, ļoti jūtīga āda. Gandrīz viss viņu kairina. Viņa arī sāka ar “tauki? nē, paldies”. Bet tagad viņa lieto. Un viņai patīk. Tas man ko nozīmē. Ja kāds ir skeptisks, tad tā ir mana māte.

Īsi jautājumi, kas man bieži tiek uzdoti

Vai liellopa tauki ir labi sejai? Jā. Tā kā tie ir ļoti līdzīgi mūsu pašu ādas taukiem, āda tos atpazīst un uzsūc padziļināti. Tas nav svešs produkts. Tas ir kā dabīga barība ādai. Tas strādā arī ar jūtīgu ādu, jo nerada kairinājumu.

Vai tallow balm aizsērē poras? Nē, tas tieši otrādi. Tā kā tas ātri iesūcas un nepaliek eļļains slānis uz virsas, tas neaizsērē poras. Tas to nomierina. Daudzi cilvēki ar uzpūtu ādu vai pat aknēm atrod, ka tas palīdz līdzsvarot tauku izdalīšanos. Tas nav smags.

Kā smaržo burbonvanilla tallow balm? Silti. Pēc īstas vaniļas. Nevis pēc saldumiem, bet pēc kaut kādas siltas, gardas vaniļas. Kā pirtī, kad uz akmeņiem uzlej eļļu ar vaniļu. Ērti. Tas nav stipri. Pēc minūtes tu to vairs īsti nejūti. Tikai siltumu.

Vai es to iegādāšos vēlreiz? Es jau to izdarīju. Man burciņa beidzas. Un es jutos nedaudz nemierīgi, kamēr nesaņēmu jauno. Tas ir kļuvis par rutīnu. Kā zobu tīšana. Tikai patīkamāka. Tāpēc jā. Noteikti.

Tā nu tas ir. Es sāku kā skeptiķis, kurš domāja, ka tas ir dīvaini. Un es beidzu kā cilvēks, kas katru vakaru uz smilškrāsas dīvāna, klausoties, kā kaimiņš virsā skraida, uzber uz sejas liellopa taukus. Un esmu laimīgs. Mans ādas stāvoklis ir labāks nekā pēdējos piecos gados. Tas ir vienkārši. Tas strādā. Es nezinu, ko vēl teikt.

Ja jums ir tā sausa, niecoša āda, kas neko neklausa... varbūt ir vērts pamēģināt. Varbūt jūsu ādai arī vajag kaut ko, ko tā atpazīst. Kaut ko no vecām laikiem. Es negaidīju, ka kļūšu par tauku balsta runātāju. Bet nu re. Dzīve ir dīvaina. Un manas rokas vairs nečirkst.